Vēstures un tradīciju izzināšana

Latvijai ir sena, bagātīga un arī traģisku laikposmu caurvīta vēsture. Tā ir cieši saistīta ar citu Baltijas jūras baseina valstu vēsturi. Latvijas teritorijā jau 2. gs. sākumā p.m.ē. apmetās baltu ciltis (mūsdienu latviešu senči). Latvija ir piedzīvojusi dažādas citzemju pārvaldības un kundzības: to ilgstoši ietekmējusi Ziemeļeiropas ģermāņu un Austrumeiropas slāvu cīņas par reģiona tirdzniecības ceļu kontroli. Atceļot dzimtbūšanu 19. gs. vidū, sākās latviešu tautas nacionālās pašapziņas atmoda, ko sekmēja intelektuāļu un sabiedrisko darbinieku kustība, kas attīstīja Latvijas nacionālo kultūru, literāro valodu, veidojot Latvijas inteliģences kodolu.

Pēc Pirmā Pasaules kara beigām 1918. gadā 18. novembrī pasludināja Latvijas Republiku un tika veidota Latvijas valsts. Par Latvijas brīvvalsts, valsts vienotības, neatkarības un spēka simbolu kalpo 1935. gadā Rīgas centrā uzceltais Brīvības piemineklis, kas joprojām rotā pilsētas centru. Ik gadu Latvijā novembris ir patriotu mēnesis, kad pie drēbju atloka piespraužam sarkanbaltsarkano karodziņu, 11. novembrī atzīmējam Lāčplēša dienu – pieminam visus Latvijas brīvības cīņās kritušos varoņus, aizdedzot svecītes pie Rīgas pils mūra un pie Mātes Latvijas tēla un kritušo kareivju kapu kopiņām Brāļu kapos. Latvijā 18. novembris ir brīvdiena, kad kopā ar ģimeni dodamies skatīt armijas parādi un noklausīties valsts vadītāju svinīgās uzrunas, klājam svētku mielasta galdu.

Latvijas pirmās neatkarības posms ilga no 1918. līdz 1940. gadam. Šajā laikā Latvijā veidojās spēcīgs eksports, uzplauka lauksaimniecība un ražošana, kā arī bija aktīva kultūras dzīve. Latvijas neatkarību 1940. gadā pārtrauca padomju okupācija un valsts aneksija. Padomju okupācijas laikā norisinājās viena no latviešu tautas lielākajām traģēdijām: iedzīvotāju masu deportācijas, kas tika pielietotas kā svarīgs teritorijas pakļaušanas instruments. Rīgā Okupācijas muzejā var iepazīties ar plašu ekspozīciju, kurā stāstīts, kas notika ar Latviju, Latvijas tautu un zemi komunistiskās Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas okupāciju režīmu valdīšanas laikā no 1940. līdz 1991. gadam. Savukārt uz Daugavas pussalas Koknesē top „Likteņdārzs” – pēc japāņu vides arhitekta Šunmjo Masuno projekta veidots monumentālās ainavu arhitektūras ansamblis, kas veltīts visu to Latvijas iedzīvotāju piemiņai, ko Latvija zaudēja 20. gadsimtā, – to, kas krituši karos, represēti, bijuši spiesti doties trimdā vai citādi cietuši savu politisko uzskatu dēļ.

Padomju savienībā, sākoties pārmaiņām (perestroika), Baltijas valstis, arī Latvija, arvien uzstājīgāk pauda savu vēlmi atjaunot valsts neatkarību. Latvijā no 1987. līdz 1991. gadam tauta pulcējās mītiņos un demonstrācijās, lai paustu savu gribu dzīvot brīvā valstī; šo laiku saucam arī par Atmodu. 1989. gada 23. augustā norisinājās viena no iespaidīgākajām politiskajām demonstrācijām Latvijas vēsturē – akcijā „Baltijas ceļš” visu triju Baltijas valstu (Latvijas, Lietuvas un Igaunijas) iedzīvotāji sadevās rokās, izveidojot apmēram 700 kilometru garu dzīvo ķēdi, paužot pasaulei vēlmi būt noteicējiem pašiem savā, neatkarīgā valstī. 1990. gada 4. maijā Latvija atjaunoja neatkarību – parlamentāru republiku; to svinam katru gadu, un šī diena ir brīvdiena. 1991. gada janvārī PSRS sabrukuma priekšvakarā cilvēki no visas valsts sabrauca Rīgā, veidoja barikādes un sargāja atjaunotās valsts nozīmīgus objektus (TV, radio, pastu, valdību un Saeimu) no PSRS armijas draudiem. Barikāžu laiku janvārī Latvijā atceras joprojām, organizējot dažādus piemiņas pasākumus.

Vēstures liecības Latvijā varēsi sastapt ik uz soļa. Te ir saglabājušies senu un ne tik senu cīņu vietas, īpaši Kurzemē, kur Otrā Pasaules kara beigās risinājās sīvas kaujas un bija aktīva nacionālo partizānu kustība. Te ir seni pilskalni (Latvijā ir uzskaitīti ap 500 pilskalnu, pileņu un ezerpiļu), kuros var izzināt senas teiksmas par drosmīgajiem virsaišiem un senču dzīves tradīcijas. Piemēram, apmeklējot Lielvārdes senlatviešu koka pili, kurai par pamatu ņemti arheoloģisko izrakumu materiāli no dažādām Latvijas vietām, vai Āraišu ezerpili – vienīgo 8./9.–10. gadsimta nocietinātas dzīvesvietas rekonstrukciju Eiropā. Var paviesoties arī dažādos gadsimtos celtās pilīs un muižās, kas stāsta par valsts vēsturi, arhitektūru un cilvēkiem senos laikos. Daudzas pilis un muižas ir pieejamas apskatei, tās arī piedāvā dažādas aktivitātes. Viszināmākā un tūristu ļoti iecienītā ir Rundāles pils – izcilākais baroka un rokoko arhitektūras piemineklis Latvijā, kā arī Rīgas pils, kurā ikdienā strādā Valsts prezidents.

Latvieši lepojas ar savas tautas tradīcijām, no kurām daudzas saglabājušās līdz mūsdienām. 1873. gadā Latvijā notika pirmie Vispārējie Dziesmu un deju svētki. Tad pirmo reizi publiski izskanēja pašreizējā valsts himna „Dievs, svētī Latviju!”. Šī tradīcija – reizi piecos gados pulcēt desmitiem tūkstošu dziedātāju un dejotāju no visiem Latvijas novadiem (mūsdienās arī no visas pasaules), kopš 2003. gada ir iekļauta UNESCO reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Dziesma latviešiem ir bijusi tuva gadu simtiem. Tautasdziesmas jeb dainas ir viena no galvenajām latviešu folkloras mutvārdu tradīcijām četru rindu vai, retāk, sešu rindu dzejā. Dažādi to varianti izplatīti visos Latvijas kultūrvēsturiskajos novados un tas veido daļu no latviskās identitātes.

Ievērojamākais tautasdziesmu apkopotājs bija Krišjānis Barons, kas izdeva akadēmisku latviešu tautasdziesmu sakopojumu „Latvju dainas”. K. Barona izveidotais Dainu skapis ar 268 815 dainu lapiņām 2001. gada 4. septembrī tika ierakstīts UNESCO Pasaules atmiņas (Memory of the World) sarakstā. Dainu skapi mūsdienās var apskatīt Rīgā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Starp citu, no bibliotēkas augšējā stāva paveras skaista Rīgas panorāma. Laiku no 1987. līdz 1991. gadam, kad Latvijas tauta pulcējās mītiņos un demonstrācijās, lai paustu savu gribu dzīvot brīvā valstī, mēdz dēvēt arī par „dziesmoto revolūciju”, jo tauta mītiņos vienojās gan tautasdziesmās, gan patriotisko dziesmu dziedāšanā, izcīnot neatkarību nevardarbīgā veidā. Mūsdienās teju katrā apdzīvotā vietā darbojas tautas tradīciju kopēji, kuru kolektīvos var iekļauties: kori, tautas deju kolektīvi lieliem un maziem dejotājiem, tautas mūzikas un etnogrāfiskie ansambļi, tautas daiļamata tradīciju turpinātāji.

Latvijā vispopulārākās ir tās tradīcijas, kas saistītas ar gada ritu: saulgriežiem, gadalaiku maiņu, apliecinot mūsu tautas īpašo saikni ar dabu. Vieni no tradīcijām bagātākajiem svētkiem Latvijā ir Jāņi, kad naktī no 23. uz 24. jūniju dedzam ugunskurus, sievietes un meitenes rotājas ziedu vainagiem. Nakts paiet dziesmās un dejās, tiek pasniegts cienasts: par godu šiem svētkiem tiek siets īpašs – Jāņu – siers, darīts alus. Lielākā daļa valsts iedzīvotāju gada īsāko nakti dodas svinēt uz laukiem, lai būtu tuvāk dabai un latviskajām tradīcijām.

Gadskārtu svētkus mēdz svinēt arī publiskos pasākumos pilsētās un citās apdzīvotās vietās, bet tradicionālāk, pieturoties pie saules rita kalendāra – tautas tradīciju kopēju kopās un Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Šajā muzejā var arī tuvāk iepazīties ar zemnieku dzīvi Latvijas laukos no 17. gs. beigām līdz 20. gs. 30. gadu beigām. Muzejā, kas darbojas kopš 1924. gada, Rīgas pievārtē, Juglas ezera krastā 87 ha teritorijā eksponēti vairāk nekā 100 tautas celtniecības objektu.

Latvijas kultūras kanona Tautas tradīciju 14 vērtību izlasē ir iekļautas ne tikai tās vērtības, kas sakņojas senā pagātnē, bet arī tādas, kas saistās ar mūsdienām. Vairāk par tradīcijām var lasīt arī šeit.